Ķirbis ir viens no tiem dārzeņiem, bez kura es uzskatu, ka dārzkopības sezona nav pabeigta. Parasti cenšos iesēt dažādas šķirnes ar sēklām bez čaumalas, kuras pēc žāvēšanas ēd visa mana ģimene.
Pagājušajā gadā es iesēju'Big Max' ķirbiar milzīgiem sarkanoranžiem augļiem izmēģinājumam. Un tas ir labi. Sezona bija vēsa un lietaina – no četrām sēklām uzdīga tikai viena. Vasaras beigās izrādījās, ka augļi, lai arī labi, nav tik daudz, cik vajadzētu. Tāpēc daudzums ir kompensēts ar daudzumu.
Ražas pietika manām mājas vajadzībām, taču baidos, ka šajā neparastajā sezonā varētu nedarboties cita šķirne. Tagad es zinu, ka mūsu klimata dīvainības dēļ labāk ir izaudzēt ķirbi no stādiem, nekā iesēt to zemē.
Ķirbis aug ātri un tā lielās un blīvās lapas aizņem lielu daļu dārza. Tāpēc es nogriezu dzinumu galus, kas garāki par pusmetru, tādējādi liekot augam sazaroties. Augļu pumpuru skaitu neierobežoju. Zinu, jo vairāk būs, jo mazāki būs ķirbji. Man nav nekas pretun es pat dodu tiem priekšroku. Pēc tam tos ir vieglāk sagatavot. Vietu, kur krūma kāts pazūd zemē, atzīmēju ar kociņu. Es to daru, lai lapu biezoknī atrastu piemērotu vietu auga laistīšanai.
Jadviga Antonoviča-Osiecka